Kad lelle kļūst par pirmo mīlestības skolu
Korelācijas starp lomu spēlēm, rūpēm… un to, kāpēc pieaugušie dažreiz atliek bērnus
Ir tēmas, kas šķiet tik ikdienišķas, ka par tām
nemaz nerunājam.
Piemēram – lelles. Vieniem tās ir “vienkārši rotaļlieta”, citiem –
bērnības simbols, bet patiesībā… lelle bieži ir bērna pirmais drošais dzīves
skolas izmēģinājumu partneris, ar kuru izmēģināt to, ko vēl nevar pateikt
vārdos:
mīlēt, rūpēties, pieņemt, nomierināt, būt klātesošam- tas ir ne tikai jauki- tā ir dzīves būtība.
Un tas aizved pie pārdomām – kāpēc pasaulē arvien biežāk dzirdam:
“Es vēl neesmu gatavs/gatava bērniem.”
“Es laikam vispār negribu.”
Šis nav raksts par “pareizo” vai “nepareizo”.
Šis ir raksts par korelācijām – par saistību starp bērnu lomu spēlēm,
emociju mācīšanos un pieaugušo izvēlēm.
Jo reizēm atbildes par lielo dzīvi slēpjas mazās rotaļās.
Lelle nav tikai lelle – tā ir mini pasaules atspulgs, kurā bērns drošā veidā mācās dzīvi
Mazs bērns lellē var redzēt sevi (savu “mazo es”) — īpaši, ja viņš lelli mierina, baro vai “liek gulēt”. Tad viņš patiesībā bieži dara to, ko pats vēlas saņemt: maigumu, drošību, uzmanību, klātbūtni. Tas ir kā veids, kā bērns pats sev pasaka: “es arī esmu pelnījis rūpes.”
Bet tikpat bieži lelle atspoguļo arī mammu vai tēti — bērns atkārto redzēto: kā mamma runā, kā mierina, kā dusmojas, kā steidzas, kā samīļo. Un te ir pats skaistākais: bērns ne tikai kopē, viņš arī mēģina saprast. Lelle ļauj viņam “izspēlēt” attiecības tā, lai tās kļūst saprotamas un pārvaldāmas.
💡 Tāpēc lelle var būt:
· bērns pats
· bērna mamma
· attiecību stāsts starp viņiem
Rūpes, mīļums, attiecību dinamika, lomas un emocijas: spēlējoties bērns “trenē” empātiju, mācās saprast citu vajadzības, mierināt, gaidīt, sarunāties un būt klātesošs – pat ja tas viss sākas ar vienkāršu darbību: pabarot, apsegt, samīļot vai aizvest lelli “ceļojumā”. Un tieši šajā spēlē bērns atrod savu ceļu — nevis kā perfekts pieaugušais, bet kā cilvēks, kurš pamazām iemācās mīlēt, rūpēties un veidot saikni ar pasauli.
📚 Pētījums (pilna saite)
“Exploring the Benefits of Doll Play Through
Neuroscience” (2020) – pētījums par to, kā leļļu spēle var palīdzēt
attīstīt sociāli emocionālās prasmes, tostarp empātiju:
https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC7560494/
Lomu spēles ar lellēm izskatās vienkārši:
- “ēd putru”
- “te ir sega”
- “nebaidies”
- “ejam pie daktera”
- “piedod, es vairs tā nedarīšu”
Bet zem tā slēpjas vairāk.
✅ Korelācija: lomu spēles = emocionālās prasmes
Jo vairāk bērns iesaistās lomu spēlēs, jo vairāk viņš praktizē:
- empātiju (“ko jūt mans mazais?”)
- pašregulāciju (“nomierināšu viņu”)
- atbildību bez spiediena (“es varu par kādu parūpēties”)
- pieņemšanu (“viņš raud un tas ir ok”)
Lelle kļūst par “drošu treniņa partneri” – tā neapvainojas, nesmejas, nepamet.
Un bērna smadzenēm tā ir ļoti vērtīga telpa: es varu kļūdīties un mēģināt vēlreiz.
Bet kāpēc bērni retāk rotaļājas ar lellēm nekā agrāk?
Daudzi vecāki saka:
“Man bērnībā lelles bija top 1. Tagad menējam neinteresē…”
Un tas bieži nav par “sliktu bērnu” vai
“nepareizu audzināšanu”.
Tā ir par to, ka pasaule ir izmainījusies:
✅ Korelācija #1: vairāk ekrāna laika = mazāk brīvās spēles
Lelles vislabāk dzīvo brīvajā spēlē – tur, kur bērns pats rada stāstu.
Ekrāni parasti dod stāstu jau gatavu.
Un tad bērnam atliek… patērēt, nevis iztēloties.
✅ Korelācija #2: rotaļlietu pasaule kļuvusi “ātrāka”
Mūsdienās ir vairāk:
- mirgojošu rotaļlietu
- skaņu, pogu, efekta
- “instant” izklaides
Lelle ir klusāka. Dziļāka. Un tai vajag laiku.
✅ Korelācija #3: stereotipi joprojām dzīvi (pat, ja tos negribam)
Vēl aizvien bērni dzird:
- “tas ir meitenēm”
- “tas nav puikām”
- “tas ir bēbīšiem”
Un te ir svarīgs mūsu pieaugušo darbs:
atstāt bērnam izvēli.
Jo rūpēties nav “meiteņu prasme”.
Tā ir cilvēka prasme.
Un tagad – par pieaugušajiem. Kāpēc tik daudzi atliek bērnus?
Šis var izklausīties pārsteidzoši, bet:
✅ Korelācija: augstākas ekspektācijas pret pašrealizācijas, ekonomiskajām, sociālā statusa, izklaides iespējām (prasības, vēlmes) = sabiedrības stress + ekonomika + izdegšana = mazāk drosmes kļūt par vecākiem
Pieaugušie šodien bieži dzīvo režīmā:
- skrējienā
- pārslodzē
- finansiālās bažās
- bez pietiekama atbalsta tīkla
Un tad doma par bērnu nešķiet kā “dabisks turpinājums”, bet kā:
vēl viens milzīgs projekts, kuram jābūt ideāli izpildītam.
Daudzi neatsakās no bērniem tāpēc, ka nepatīk
bērni.
Bet tāpēc, ka nav pārliecības, ka viņi spēs būt tādi vecāki, kādus viņi paši
gribētu savam bērnam- pārāk nereāli IDEĀLUS.
Kā lelles un bērnu “laišana pasaulē” vispār saistās?
Saistās nevis tieši (“ja spēlēsies ar lelli, gribēs bērnu”), bet caur iekšējo pasauli.
✅ Korelācija: lomu spēles ar rūpēm = drošāka attieksme pret tuvību un atbildību
Kad bērns spēlējas ar lelli, viņš mācās:
- ka vajadzības ir normālas
- ka rūpes nav apgrūtinājums, bet saikne un nes piepildījuma sajūtu
- ka maigums attiecībās ir iespējams
Tā ir mikroskola par to, ko nozīmē:
būt vajadzīgam un pašam nepazust.
Pieaugušā vecumā šīs prasmes pārvēršas attiecībās:
- partnerattiecībās
- draudzībā
- vecāku lomā
- spējā pieņemt sevi
Un te parādās lielais jēdziens:
Māksla mīlēt, rūpēties un pieņemt
Dažiem tas nāk dabiski.
Citiem – ar laiku.
Dažiem – ļoti sāpīgi, jo bērnībā nebija piemēra, no kā mācīties.
Tāpēc rotaļlietas, kas māca rūpes, nav
“mazsvarīgas”.
Tās ir visas civilizācijas šūpuļa kultūras būtisks elements.
Lomu spēles nav “muļķošanās” – tās ir bērna dzīves treniņš
Ja bērns “baro lelli”, viņš var trenēt:
- uzmanību
- valodu (“atver muti… nu tā!”)
- secību (“vispirms nomazgājam rokas”)
- robežas (“tagad pietiek, ejam gulēt”)
Ja bērns “ved lelli pie ārsta”, viņš var pārstrādāt:
- bailes
- neziņu
- kontroli pār situāciju
Ja bērns “liek lelli gulēt”, viņš bieži dara to, ko pats gribētu saņemt:
mieru, klātbūtni, drošību.
Ko mēs KidzKiosk ticam par rotaļām?
Mēs ticam, ka bērnība nav jāsasteidz.
Un ka rotaļām nav jābūt skaļām, lai tās būtu vērtīgas.
Lelles un lomu spēles palīdz bērnam iemācīties:
✅ maigumu bez kauna
✅ rūpes bez pienākuma smaguma
✅ atbildību kā attiecības, nevis kontroli
✅ pieņemšanu – “tev drīkst būt emocijas”
Un varbūt tā ir viena no lielākajām dāvanām, ko varam dot bērnam:
ne perfekto pasauli, bet spēju tajā palikt cilvēcīgam.
Praktiski: kā palīdzēt bērnam iemīlēt lomu spēli (bez uzspiešanas)
Ja mājās lelle stāv plauktā un “nekas nenotiek”, pamēģini:
1) Sāc ar 2 minūtēm
“Čau, lellīt, ko tu šodien darīsi?”
Un viss. Bez spiediena.
2) Iedod bērnam “dzīves ainas”
- dakteris
- frizieris
- bērnudārzs
- ceļojums
- veikals
- kafejnīca
3) Iesaisti arī puikas (ja bērns ir puika)
Ļoti mierīgi: “Šis ir tavs mazais draugs.”
Rūpes = spēks.
4) Pievieno aksesuārus
Pat viena sedziņa vai somiņa var “atvērt stāstu”.
5) Atļauj bērnam būt dažādam
Dažreiz rūpes izskatās kā apskāviens.
Dažreiz – kā stingra balss: “tagad tu nomierinies!”
Tas arī ir normāli.
Noslēgumā: maza lelle, bet ļoti liela jēga
Šodien pasaule bieži māca:
- sasniegt
- uzvarēt
- izskatīties labi
- būt produktīvam
Bet bērns caur lelli var iemācīties ko citu:
būt klātesošam.
Un klātesamība ir tas, no kā dzimst viss pārējais:
mīlestība, rūpes, saikne, drosme…
un reizēm arī tas brīdis, kad pieaugušais saka:
“Jā. Es varu. Es būšu.”
✨ KidzKiosk ieteikums
Izvēloties lelli vai lomu spēļu rotaļlietu,
nevajag domāt “vai tā ir modernākā”.
Pajautā:
vai tā palīdzēs bērnam veidot stāstus, rūpes un drošību?
Jo tieši tur notiek īstā bērnības maģija.